To jaunie stumbri un zari klāti asiem ērkšķiem. Un pavasarī šie ērkšķainie zari uzzied tik kupliem mīkstiem ziedu ķekariem! It kā ērkšķiem šis bezgalīgais un viegli ievainojamais maigums būtu jānosargā. Mani mīļākie ziedošie koki – akācijas.

Kāda dāvana – būt tur un sajust šajos kokos sevi pašu. Mazliet noreibt no smaržas un mazliet skumt par to, ka šis brīdis ir tik īss – kad zied ērkšķainie zari, tik ļoti maigi.

Ik gadu pavasarī, ieraugot šur un tur pa ziedošai akācijai, klusi nopūtos pie sevis – ak, cik skaisti. Kā gribētos kādreiz pastaigāt pa akāciju aleju!

Pirms nedēļas raitā solī devos uz priekšu pa savu ierasto pastaigu taku. Todien es pagājos mazliet tālāk nekā parasti un ieraudzīju šo… nekad nebiju varējusi iedomāties, ka zaļie krūmi ezermalas galā ir akācijas. Tās te vienmēr ir augušas, tikai ziedošas es tās sastapu pirmoreiz. Tā te vienmēr bija bijusi – mana sapņu aleja!!! Es jutos tik priecīga un tik vīlusies vienlaikus – kāpēc es agrāk neaizstaigāju tik tālu? 7 gadus katru pavasari tās ziedēja te bez manis… Lūk tā.

Dažreiz, lai nokļūtu pie tā, ko ļoti vēlies, ir jāpaiet mazliet tālāk kā ierasts.

RŪTAI ļoti piestāv šī vieta.