Māsu vai brāli mēs neizvēlamies. Taču šis cilvēks kļūst par vienu no vistuvākajim un svarīgākajiem mūsu dzīvē – par daļu no mūsu bērnības, īpaši, ja gadu starpība nav liela. Un tur ir viss – mīlestība, greizsirdība, bezgalīgs tuvums un sacensība, vēlme būt kopā un atraidīt, mīlēt un reizēm sāpināt. Kā es to zinu? Man ir 2 māsas.

Šis mazais  fotostāsts ir man ļoti personīgs. Tas ir arī stāsts par mani – par mīļām manas bērnības atmiņu drumslām, kopā pavadītu laiku, par kopīgām ilgām, prieku, sapņiem un skumjām.

Nata un Paula ir burvīgas. Viņas ir mans iedvesmas avots. Rudens maigās pelēcīgi rūsganās toņkārtas un vide, kur izcirtuma skarbo vaigu paijā pūkainas smilgas – simbolisks un gandrīz ideāls fons.